Eiropas dejas
Klasiskais Eiropas balles deju stils radās 19. gadsimta sākumā, reizē ar pirmajām slēgtā satvēriena pāru dejām – valsi un polku. Dejošana plašās un greznās deju zālēs, kas iepriekš bija paredzēta tikai aristokrātijai, kļuva pieejama plašai dažādu sabiedrības slāņu publikai. Klasiskās Eiropas stila balles dejas ir angļu jeb lēnais valsis, blūzs, ātrais jeb Vīnes valsis, klasiskais tango, fokstrots, lēnais fokstrots un kviksteps. Polkas laiks kā balles dejai mūsdienās ir pagājis, un tā turpina dzīvot kā tautas deja.
Eiropas deju stilu raksturo 2 pazīmes – pa parketu slīdoši plaši un plūstoši dejas soļi, kuros pirkstgals vai papēdis nekad nepārtrauc saskari ar grīdu, un karaliski stalta stāja, kas saņemta mantojumā no Eiropas karaļu galma dejām. Klasisko Eiropas deju mūziku, kas ir vairāk melodiska, nekā ritmiska, atskaņo ar klasiskajiem stīgu, pūšamajiem un sitamajiem instrumentiem. Ritmiskais akcents mūzikā parasti sakrīt ar pirmo takts sitienu.
Latīņamerikas dejas
Latīņamerikas pāru deju stils radās baltās un melnās rases kultūru mijiedarbības rezultātā. Nozīmīgākās starpkultūru saskarsmes vietas bija Karību jūras salas un Dienvidamerikas kontinents. Sākotnējos radošos impulsus – dzirksteli - deva melnajai rasei piederīgie, bet deju tālāko attīstību un saglabāšanu – kurināmo - nodrošināja baltās rases pārstāvji. Latīņamerikas dejas ir Kubas rumba, ča-ča-ča un salsa, Brazīlijas samba un lambada, Dominikas merenge un bačata, Spānijas pasodoble, Argentīnas tango.
Latīņamerikas dejas raksturo īsi un asi izpildīti soļi, kuros kāju pirkstgali nekad neatstāj grīdu, daudzveidīgi dejas satvērieni, dejotāju solo griezieni, temperaments un kaislība, kas izpausmi rod daudzveidīgās gurnu kustībās. Šo deju mūzika ir vairāk ritmiska, nekā melodiska, tajā nozīmīga vieta ir daudzveidīgiem āfrikāņu nacionālajiem sitamajiem instrumentiem, kuru dzimtene ir meklējama Āfrikā. Mūzikā uzsvērts parasti ir 1.un 3. takts sitiens.
Ziemeļamerikas dejas
Ziemeļamerikas pāru deju stils ir radies ASV, kur tas vētraini turpina attīstīties arī mūsdienās. Tas radās 20. gadsimta sākumā kā reakcija uz tikko piedzimušo džeza mūzikas stilu. Pirmie džeza muzikanti un arī dejotāji bija melnajai rasei piederīgie. Ar laiku šis deju stils iepatikās arī baltajiem amerikāņiem, un no Amerikas izplatījās visā pasaulē. Pirmā šī stila deja bija lindijs, kurš vēlāk sazarojās sīkākos virzienos: džiterbagā, Rietumu un Austrumu krasta svingā un džaivā. Mūsdienās tie sadalījušies vēl sīkāk (balboa, šags, pušs, vips, uc.) Piecdesmitajos gados ASV radās jauns mūzikas stils – rokenrols, līdzi tam uz svinga bāzes radās arī rokenrola un bugi-vugi dejas. Septiņdesmitajos gados pāri pasaulei pārvēlās disko mūzikas vilnis. Tā rezultāts bija jaunas pāru dejas – vairāku variantu hāstls, un diskofokss.
Mūzikai sākotnēji bija raksturīga sinkopēšana, (vienas nots divreizēja atskaņošana) kā arī 2. un 4. taktssitiena uzsvēršana. Līdz ar to šai mūzikai ritmiskais uzsvars nesakrīt ar melodisko akcentu, kurš atrodas uz 1. takts sitiena. Tāpat kā Latīņamerikas dejās, bieži sastopami ir partneru solo griezieni zem sadotajām rokām. Soļi ir enerģiski, īsi un ritmiski precīzi, katrā solī pēda ir jāatceļ no grīdas. Disko mūziku raksturo spēcīgs ritms, kurā vienlīdz stipri uzsvērti visi takts sitieni.